Zināšanas

Polivinilhlorīda plastmasas tiek polimerizētas no vinilhlorīda monomēriem un ir viena no visbiežāk izmantotajām termoplastiskajām plastmasām.

Polistirola trūkumi ir augsts trauslums, zema mīkstināšanas temperatūra un viegla plaisāšana, kas nopietni ietekmē tā lietošanu.

Polistirola strukturālā formula ir lineāra struktūra, bet uz molekulārās ķēdes oglekļa atomiem ir milzīgas fenilgrupas ar nepārtrauktiem intervāliem, kas nosaka polistirola īpašās īpašības.

Polistirols ir plastmasa ar lineāru struktūru, kas ir polimerizēta no stirola monomēriem.

Polipropilēna plastmasu galvenokārt izmanto plēvēm, caurulēm, pudelēm u.c.. Pateicoties augstajai karstuma mīkstināšanas temperatūrai, no tās var izgatavot traukus, piemēram, bļodas, izlietnes, krūzes

Kopolimerizācija ar vinilhlorīdu, akrilskābi un citiem monomēriem var uzlabot polipropilēna aukstumizturību, uzliesmojamību un formēšanas plūstamību.

Papildus kūpošajai slāpekļskābei un kūpošajai sērskābei tai ir laba izturība pret citu ķīmisko koroziju.

Polipropilēna plastmasu (polipropilēnu) iegūst, polimerizējot propilēnu ar benzīnu kā šķīdinātāju metāna-alumīnija un titāna trihlorīda katalizatoru iedarbībā 20 atmosfēru un 50 grādu temperatūrā.

Zema blīvuma polietilēnu var izmantot dažādos pielietojumos. Ekstrūzijas izpūšanas formēšanu var izmantot plēvju un dobu konteineru ražošanai.

PE ir pienbalts vaskveida caurspīdīgs materiāls, kas ir vieglāks par ūdeni, bez smaržas, garšas un netoksisks;

Zināms arī kā "augstspiediena mīksta plastmasa". Tas ir izgatavots no etilēna monomēra ar nelielu skābekļa daudzumu kā iniciatoru.

Polietilēns ir etilēna monomēra polimērs. Ražošanas izejvielas ir nafta, koksa krāsns gāze vai spirts.